Domu pastaiga purvā

Mirklis, kurā nakts apskauj dienu, ir tik maigs, ka nedaudz sāp... Šoreiz tas bija tik spilgti, ka aizrāvās ne vien elpa, bet arī es pati.... Aizrāvos ar domām pustumsā, gara acīm vērojot luktura apspīdēto mitro purva pamatni, kurā nedroši lieku soli un paļaujos uz veiksmi... Stunda nomaina stundu, mēnesnīcā ēnas jau vairākus lokus met... Ar lēniem soļiem piebrienu tumsu, rokas lieku kabatās – vēja un lietus sargājos... Čuksti pamostas troksnī ikvienā, un sūnās pēdas nepaliek... Rudenīga vēsma liegi pieskaras manam vaigam un aizslīd tālāk, tā aizmiglo manu skatu, un kaut kur dziļi sevī es pārstāju būt... Te attopos, ka automašīnas manā pusē atveras durvis, kas liecina par to, ka esam ieradušies Lubānā... Vēl viens mirklis un es būšu vietā, par kuru sapņoju visu ceļa posmu jau no mājām...

Pēc maza mirkļa jau braucam garām jaunuzceltajam mednieku tornim, kura tiešā tuvumā atrodas vilku barotava. Par tās esamību liecina grāvja malās manāmie dzīvnieku kauli un vietējo cilvēku nostāsti, taču uzticami avoti vēsta, ka manis tik ļoti pielūgtie vilki mitinās pavisam kur citur – vietā, kas vilināt vilina, bet reizē ievieš bijību. Satraucošs šķiet fakts, ka mūsu nakšņošanas vieta ir tepat, pārdesmit soļu attālumā no šīs sirmo plēsēju barošanās vietas. Dažu brīdi šķiet, ka esmu komandas vājais posms, jo pārējie ceļa biedri guļvietas iekārtojuši drosmīgāk - vēja glāstītā šūpulī starp diviem stingriem bērziem, svaigi smaržojošā koka tornī, ko nupat mednieki ir uzslējuši virs vilku barotavas, divās teltīs uz, iespējams, vilku pārvietošanās ceļa, bet es sāku iekārtoties mūsu komandas līdera un dzinējspēka automobilī uz grīdas. Kad tas izdarīts, dodos iepazīties ar pārējiem pārgāiena dalībniekiem, un tūlīt pēc labvakara vēlēšanas sajūtos kā uz skatuves, kad visi iespējamie lukturīši tiek pavērsti manā virzienā, sveicinot un reizē žilbinot. Vakara gaitā nākas pārvarēt vienu no savām fobijām – Cynophobia – bailes no suņiem. Šis suns, kurš, kā noskaidrojās, pavisam noteikti nav retrīvers, izrādās ir laipnas un draudzīgas dabas dzīvnieks. Lai arī būdams vārdā Pedro, manā atmiņā paliek kā Patrons, jo sazin kāpēc vārdu Pedro manas smadzenes tik viegli pieņemt nespēj...

Sēžot pie ugunskura, nobaudu visgardāko zupu, kādu vien dabā esmu ēdusi, par to liels paldies komandas izcilākajiem pavāriem, kuri to visu vakara gaitā bija sarūpējuši. Ar patiesu interesi vēroju kādas Fejas(?) burvestību trikus, ar kuru palīdzību ugunskura dūmi tiek sagriezti kā virpulī un novirzīti prom. Pati ar pesteļošanu aizraujos gaužām reti, tādēļ savas kārtis šajā pasākumā galdā izlemju nelikt. Lai gan dedzināšana uz sārta, šķiet, mūsdienās netiek piekopta, tomēr sliecos domāt, ka likteni izaicināt nevajadzētu. Kamēr pie ugunskura raisās sarunas, nolemju aiziet līdz savam tilta slēpnītim, lai novērtētu tā stāvokli... Nakts un ēnas lēni slīd garām, un tumsa nedrošību sniedz... Apzinos savu zaķa dūšu un dodos meklēt drošības sajūtu... To atradusi, pieturos pie sava sākotnējā mērķa, slēpnīti atrodu un mierīgu sirdi atgriežos siltumā, vērot asās uguns mēles.. Tuvojoties pusnaktij, katram dalībniekam tiek piešķirta kāda loma un pienākums, kas gaidāmās nakts un nākamās dienas ietvaros ir jāveic. Gribējās paveikt no visa pa drusciņai, bet tiku pie mediķa un pēcāk arī bosika lomas, ko pārgājiena ietvaros izspēlēt gan nenācās. Mediķis nebiju, jo neviens pēc tā nesauca, bosiks nebiju, lai nevajadzētu kļūt pašai par mediķi sev, jo sazin, cik ilgi mani tādu paciestu... Daži komandas biedri jau bija devušies pie miera, un pie ugunskura palikām vairs tikai četri. Ļāvām vaļu slepenām nodarbēm (...mēs pavisam bijām četri, kas viens otru nenodod... ) un diskusijām, kuras neglābjami ieņēma tikai vienu virzienu un gribot negribot nonāca līdz vingrošanai. Uzzināju daudz jaunu lietu par sportiskām aktivitātēm, secināju, ka vakara lielākajam aktīvistam jāpievēršas ne vien sportam un dejošanai, bet arī dziedāšanai, jo tādu balsi nelikt lietā ir tīrākā necieņa pret radītāju... Bet brīdī, kad sapratu, ka mediķiem nepiedien pašiem sev sarūpēt pacientus, nolēmu, ka laiks doties uz jau uzsildīto automašīnu, lai nākamās dienas rīts nāk viegls un bez mocībām... Modinātāja celta, pamostos naktī un vēroju divus stāvus, kas majestātiskām kustībām rosās pie ugunskura... dzirdu balsis, bet sarunas saturu grūti saprast... Uzvelku siltās drēbes un drīz vien saņemu labrītu no komandas kapteiņa, kurš, pavēris auto durvis, cienā ar šokolādi un siltu tēju. Uz manu jautājumu, kurš ir otrais naktsputniņš, kas rosās ārā, saņemu atbildi, ka visi pārējie vēl saldi dus... Es apsēžos uz nu jau vēsās auto grīdas un domāju par šīs vietas noslēpumainību un mistiskajām vīzijām... Silta tējas krūze silda rokas, smaržas - prātu, es nevaru saņemties kāpt ārā... Iedvesma? - Tā gurdiem spārniem paceļas un aizlido, nespēks uzvelk roku dzelžus un es kavējos savā siltajā migā, baidīdamies no tā, ko nesīs šī diena... Pamazām mostas arī pārējie, tiek gatavotas brokastu maizītes un piepildīti termosi līdzi ņemšanai. Saritinu guļammaisus un pēc pāris malkiem šķīstošās kafijas esmu ar mieru doties ceļā un pieņemt šo izaicinājumu. Lai arī purvi manā piedzīvojumu vēsturē nav sveša lieta, tomēr nezināmā apvidū pārbrist purvus azimutā nav tas pats, kas purva malā lasīt dzērvenes vai skriet pa iepazīta purva takām, turklāt vēl pilnmēness laikā, domās nemitīgi jūtot vilku un lāču klātbūtni, kas ar katru mirkli iztēlē iespiežas aizvien spilgtāk... Nodzēsuši ugunskuru, dodamies ceļā, šķērsojot bebru mājvietas un brikšņus... Sava tiesa laika paiet, līdz nokļūstam līdz Klajotnim, un debesīs jau manāma viegla rīta gaisma... Vienīgais, kurš neslēpj savu sajūsmu, ieraugot purvu, ir Patrons jebšu īstajā vārdā Pedro - izmantodams mirkli, kad visi taisa kopbildi, demonstratīvi vārtās pa sūnām un uzbur komandas biedru sejās neviltotu smaidu... Pēc pirmajiem soļiem purvā secinu, ka esmu saģērbusies pārāk silti, un, spriežot pēc izskanējušā „You can leave your hat on” un divdomīgajām cīņubiedru kustībām šīs dziesmas sakarā, saprotu, ka neesmu vienīgā, kurai jānomet kāda āda... Turpinām ceļu ierastajā solī, rīta skurbumā spoguļojoties retajās purva peļķēs, kas gadās pa ceļam un Patronam kalpo par slāpju veldzēšanas vietām... Mirgo maziņš lietiņš, un kad esam nonākuši Klajotņa vidū, attopos, ka kaut kur šeit ir jābūt purva slēpnītim, ko acumirklī arī pamanu, paveroties tālumā uz glīti izaugušajiem purva bērziņiem... Pēcāk apmeklējam šī purva pirmo un greznāko slēpni, kam cēli dots nosaukums „Aborieši”... Lai arī šajā vietā esmu jau bijusi, tomēr neviltots prieks par atgriešanos un viesugrāmatas izpēti. Secinām, ka pie slēpņa salīdzinoši nesen tikusi iekārtota telts vieta, par ko liecina izgulētās sūnas. Apsekojuši slēpnīti, ievērojot ierindas kārtību, dodamies tālāk uz Nainieku. Tiek šķērsoti neskaitāmi grāvji, piesmelti zābaki un izbristas nātres, vien intuīcija ik pa laikam raida brīdinājuma signālus, kuriem nepievēršu uzmanību un kopā ar pārējiem dodamies pretī gaismai... Kad nonākam purva malā, atskāršam, ka barvedis bija nokļuvis vadātāja varā un esam uzmetuši nelielu cilpu un atgriezušies atpakaļ pie Klajotņa. Stingri nosolāmies šo noslēpumu nevienam neizpaust un atkārtoti dodamies pretī Nainiekam, pārvarot tos pašus grāvjus un brikšņus... Atskāršu, ka mūsu kompānijā ir cilvēks, kurš spēj pārvietoties pa ūdens virsmu, jo kamēr brienam pāri laipiņām, stigdami teju līdz ceļiem dubļos, kāds pamanās pārslīdēt pāri grāvim vienā vēja pūtienā... Eju savā klusumā, pārdomu apmātībā ik pa laikam uzmetot kontrolējošu skatienu navigācijai, lai izslēgtu iespēju vadātājam atkal neaicinātam piezagties un aizskart mūsu komandas virzītājspēku. Nainieks ir praktiski caurredzams, un tuvojoties nav šaubu, ka esam nokļuvuši pie īstā purva. Jau pēc dažiem soļiem parādās pirmās dzērvenes... Un es skrienu kā mazliet apsēsta prātā un meklēju vēl... Panašķojušies ar dabas veltēm brienam pāri purva vidum, kas izteikti atgādina batutu, jo virsma tik ļoti šūpojas un nepamet sajūta, ka kādā brīdī izkritīšu šai sūnu segai cauri... Manas bailes pagaist brīdī, kad komandas spēcīgākie kungi purvu ir izbriduši, bet es eju tiešās viņu pēdās, tātad – ceļš ir drošs... Acis turpina taustīties pēc dzērvenēm, bet ogu vietā skatiens notver cilvēku atstātos atkritumus, kas ir pats bēdīgākais moments visa pārgājiena laikā... Kad esam tikuši laukā no purva, izskan frāze par atkārtotu Klajotņa apmeklējumu, bet, spītējot vadātājam, šī ideja paliek nepiepildīta. Turpinām ceļu uz Vilku purvu, kura malā grasāmies ieturēt vieglu maltīti. Soļi ir kļuvuši gurdāki, gaita lēnāka, un vairs tikai retā sejā var samanīt spirgtumu. Tomēr izturam līdz galam un, šķērsojuši pēdējo grāvi pirms purva, pie līka koka atrodam vietu piknikam. Nespēks dara savu, arī apetīte ir manāmi zudusi, bet piespiežu sevi apēst pāris šķēles desas... Mūs apciemo spilgti zaļš zirneklis, kurš acumirklī nokļūst visu uzmanības centrā.. Kad foto sesija ir beigusies, sākas Patrona iznāciens, kurš mērķtiecīgi vērsts uz manas desas iegūšanu savā īpašumā.. Ko gan drauga dēļ neizdarīsi, padalos ar pāris šķēlēm, un viņš apmierināts dodas mazgāt medniekam muti - droši vien suns zina labāk, kas ir desas sastāvā un kurš pie tā ir vainojams... Šī varbūt nebūtu īstā vieta atklāt Patronam patiesību, ka viņš kļūdās, bet, par cik abi ar mednieku izskatās apmierināti, neņemos iejaukties... Te, nemanot piezogas nogurums un aukstums kā neciešams uzbrukums, neatvairāms zaudējums, un saprotu, ja turpināšu sēdēt uz vietas, tad nespēšu iekustēties nemaz... Kājas smeldz, mugura stīva, un vēsums piezadzies pat vissiltākajām ķermeņa daļām... Kā jau bija paredzams, pirmie soļi pēc atelpas ir pielīdzināmi gājienam pa moku ceļu, un paiet krietns laiks, līdz atgūstu savā ķermenī termo līdzsvaru... Vilku purvs liek ilgoties pēc vilkiem un to skatieniem, bet, saprotams, tie ir tālu prom... Debesis sāk skaidroties un starp mākoņiem izlaužas saulīte, priecējot un sildot ikvienu no mums... Pārgājiens pa purvu tuvojas noslēgumam un, nu, jau mazliet baida patīkami ieilgušais acumirklis, kas teju draud izbeigties... Brienot pāri Aborai, savām acīm apskatu no ļaužu acīm vai apziņas slēptu leģendāru vietu, kurā labu prātu vēl gribētu atgriezties... Sasnieguši galveno ceļu, mēģinām sazvanīt civilizāciju, lai nokļūtu līdz automašīnām, bet sākumā tas norit bez panākumiem... Lai arī pirmajā mirklī esmu gatava samierināties ar pārgājienu līdz pašai Lubānai, pēc brīža saprotu, ka to nespēšu... Adrenalīna deva ir kritusies, kājas un mugura liek par sevi manīt, un arī es sāku klusībā vēlēties pēc iespējas ātrāk nokļūt kādā automašīnā, lai arī uz kurieni tā vestu... Ārpus purviem un mežiem uzturēties ir krietni vēsāk, neskatoties uz to, ka iešanas temps saglabājas ierastais, tamdēļ uzģērbju to, kas vēl saglabājies sauss, saņemu sevi rokās un, nostādot raitu tempu, dodos uz Lubānu... Pēc brīža komandas biedriem izdodas sazvanīt glābēju, kurš pēc pārdesmit minūtēm arī ir klāt. Lepnu gaitu noskatos, kā aizbrauc šoferīši un, mazliet palielinot ierasto tempu, dodos mērķa virzienā, iegrimstot apcerēs par piedzīvoto... manas sākotnējās bailes ir pagaisušas, to vietā ir iestājies patiess miers... Esmu pateicīga, ka man tika dota iespēja rimti izsmaržot, izgaršot un apcerēt šo krāšņo piedzīvojumu buķeti... Jūtos apgarota un domās alkstu atkārtoti ķerties pie asu izjūtu un spēcīgu stimulu sološa piedzīvojuma, kas vakarpusē arī daļēji piepildās... Sagaidām automašīnas un dodamies uz pilsētas centru, lai pirms kolektīvās šķiršanās, visi kopā vēl iemalkotu tasi siltas un smaržīgas tējas... Pārspējot sevi, pēc pāris minūtēm kopā ar Aboriešu virsaiti jau atkal dodamies purvā pēc dzērvenēm, un vakaru noslēdzam ar pavisam nelielām sportiskām āra aktivitātēm, kas paglābj mūs no nākamās dienas muskuļu sāpēm un garantē vēl labāku miegu... Tie, kuri mani pazīst, tie par vilku un meža tēmām ir dzirdējuši daudz, bet atļaušos vēlreiz citēt Ph.D. Klarisu Pinkolu Estesu (Sievietes, kuras skrien ar vilkiem), sacīdama: „Ja neiesi uz mežu, ar Tevi nekas neatgadīsies, un Tava dzīve nemaz nesāksies”.. Tieši dabā, mežos un purvos mani sagaida atskārsme, ka dvēsele slāpst nevis pēc krāšņiem ielu un ēku gaismekļiem, trakojoši jauneklīgas mūzikas un tam sekojošas viegli maskētas vilšanās, bet pēc lēnas mīlēšanās ar vaivariņos ielietu sauli, vēja šalku skaņām un putnu dziesmām... Es izbrienu purvu un sajūtu pateicību, bet katrs nākamais solis atgādina, ka laiks atgriezties mājās... Es biju tur un jutu ko tādu, kas reibina, un vēl joprojām domas jauc kāds spēks, kas liek atcerēties un cerēt uz kaut ko skaistu, liek sajust nesajusto un redzēt neredzamo... vēl vairāk, tālāk un plašāk... Esmu apceļojusi dzimtenes izslavētākās vietas, vispamestākos tās nostūrus, kā arī Latvijas robežu visā tās garumā, bet neko krāšņāku un bagātāku par Lubānas apkārtni manas acis iepriekš nav redzējušas... Kaut kas silts un maigu atmiņu pārpilns atkal slīd gar acīm, un gribas pakavēties tajā, gribas ieslīgt skaistajā un to izbaudīt līdz reibumam... Līdz atkal pieķeru sevi ar smaidu uz lūpām...



Nepalaid garām
Jaunumi