Ko izteic vārdi: “Pārnākt mājās?”

Broņislavu dienā, 26.augustā, Lubānā DZEJAS DIENA - veltījums Broņislavas Martuževas jaunības laika desmitgadei: 1946 - 1956. Ir vēlēšanās atgādināt, ka Broņislava Martuževa ir bijusi arī jauna un nav piedzimusi kā tantiņa ar spieķi un lakatiņu, tāpat kā citi mūsu mīļie dižgari – Krišjānis Barons nepiedzima ar garu, baltu bārdu, Rainis nenosirmoja vēl pirms dzimšanas un uz Čaka galvas sākumā bija arī mati. Un katram no viņiem līdz spieķim, baltai bārdai un atpazīstamībai ir bijis savs ceļš jānostaigā. Katram savs. Bet šoreiz – par Broņislavas Martuževas jaunības ceļiem. “Ai - padsmit mani, - padsmiti! / Neviena mirkļa miņā drūma”, bet tad…


Pirms 70 gadiem augustā Martuževa, kurai tolaik bija 22 gadi, izgāja no mājām kā bēgle, un jau novembrī sāka slēpties savās mājās pagrīdē. Bija sācies “karš pēc kara” – un Broņislava bija starp tiem, kuri nespēja būt iecietīgi pret svešas varas vardarbībām; viņas grēks bija tas, ka sadarbojās ar nacionālajiem partizāniem (“Lazdiņas” bija iemantojušas Latvijas Nacionālo partizānu apvienības vadītāja Pētera Supes uzticību, viņš ar saviem biedriem pirmoreiz šajā namā ienāca 1945.gada oktobrī), mīlēja savu zemi, savas tēva mājas un vēlējās būt brīva. Un neprata turēt mēli aiz zobiem, šodien teiktu – nebija politkorekta. Tur, pagrīdē, radās daudz dzejoļu, viņa tos rokrakstā rūtiņu kladē sakārtoja krājumā “Rakstītāja”. Vēlāk daudzi dzejoļi no šīs klades ir publicēti dažādos krājumos, bet ne visi. Daudzi dzejoļi atnāca nakts sapnī, un vēlāk tika pierakstīti. “Es biju sauleņstiebrs viens uz plaša lauka…” Kopā ar Vili Tomu sacerēja žurnālu “Dzimtene”, iznāca 11 numuri, kurus Broņislava ar roku pavairoja. Pie pratināšanas neko nevarēja noliegt, jo rokrakstu neizmainīsi. Un tapa dziesmas, arī veltījumi tiem jaunajiem puišiem, kuriem, uz brīdi iznākot no meža, bija bezgala skumjas acis…


Pirms 65 gadiem - 1951. gada 14.februārī viņu un partizānu Vili Tomu apcietināja. Slēptuvi uzrādīja draudzene. Jau pirms tam bija apcietināts brālis un māsa, māti apcietināja vēlāk maijā. Stūra māja, centrālcietums, pratināšanas… Visai dzimtai spriedumu Stūra mājā pasludināja 1951.gada 22.jūnijā, bet no Rīgas izveda (katru atsevišķi) tikai 1952.gada 2.februārī. Ļeņingrada, Kirova, Vologdas stepes, Krasnojarska, Taišeta, Bratska, Neveļska, Kostomarova… Tas viss vienā vārdā saucās – Ozerlag. Tuberkuloze bija jau no vācu laika, vēl visādas citas kaites klāt, un tā: lēģeris, slimnīca, lēģeris, slimnīca. Bet izdzīvoja, jo “Dievs zina, cik no cilvēka var prasīt”.


Pirms 60 gadiem - 1956.gada 5.augustā - Martuževa atgriezās Latvijā. Naktī vilciens apstājas stacijā un Broņislava dzird - strādnieki dzied: "Jaunība, jaunība, sārtais vīna trauks...", nu ir skaidrs - esmu mājās. Latvija viņu sagaidīja ar viņas pašas dziesmu. Tagad viņai bija 32 gadi un sabeigta veselība. Maijas Silmales māte uzreiz iekārtoja Rīgā slimnīcā, un uz “Lazdiņām” – gar Daugavu uz mājām viņa pārnāca tikai nākamajā vasarā.


Tāds jubileju gads, tāpēc pasākums ir veltījums dzejai un jaunas meitenes spēkam un stājai, dzimtas spēkam un māju sajūtai. Visur – gan pagrīdē, gan nometnēs radās dzejoļi. Rakstīt nedrīkstēja, bet aiz katra nedrīkst ir kāda iespēja, jo “pa zara caurumu, pa sienā plaismu / dvēsele salkdama raujas uz gaismu”. Nometnē rakstīja uz plāna, papirosu čaulīšu papīra un vēlāk Maija Silmale savā spilvenā šīs lapiņas izveda. Bez tam , Martuževai bija fenomenāla atmiņa. Un viņas dzeja nav sacerēta konstrukcija – tas ir gudrs stāsts par dzīvi un laikmetu un arī “Dieva dāvana, kas nokrīt no gaisa”.


Šoreiz Lubānā ciemosies dzejniece Anna Rancāne, kura, tāpat kā Broņislava, ir izaugusi ar katoļu dziesmām un sadraudzējusies ar folkloras kustību. Raksta ne tikai dzeju, bet arī scenārijus, lugas (nupat Nacionālais teātris sāks iestudēt viņas “Pierobežas stāstus”), aprakstus par savas Latgales puses vietām un ļaudīm, ar “Impro” autobusiem ved ļaudis ekskursijās pa Latgali. Arī viņai, kad nolaižas rokas, ir Dievs, pie kā pieturēties. Un dzeja, kura ir patiesa, dzidra un nesamākslota. Būt dzejā – arī tā ir sava veida pārnākšana mājās – pašam pie sevis…


Latvijas Nacionālā teātra aktrise Dace Bonāte Martuževas dzeju ir izjutusi dziļi personiski kā īpašu, sev tuvu vērtību - viņa runās tā laika dzeju. Savas jaunības laika dziesmas Martuževa uzticēja Andrim Baltacim - tolaik tās pa pagastiem iznēsāja mežabrāļi, tagad to dara Andris. Skanēs arī pašas Martuževas neatkārtojamais dzejas lasījums.


Ir nodoms un vēlēšanās, ka Dzejas diena Lubānā katru gadu varētu būt Broņislavās, 26.augustā. Lai citur ir Raiņa dzejas dienas, bet Lubānā – Broņislavas diena (nenoniecinot Raini, kuru Martuževa cienīja un skaitīja no galvas). Kā simbols novadam, ja novads to tā gribēs pieņemt. Un šajā dzejas dienā katru gadu varētu būt 2 daļas: kāds veltījums Martuževai kā šīs dienas ciltsmātei un veltījums kādam citam (vai vairākiem), Martuževai radniecīgam dzejniekam / dzejniecei – gan tagad rakstošam, gan Aizsaules dārzos augusta ražu izdalošam. Bez tam, kā man teica lubānieši – septembrī ir nevis jālasa dzeja, bet jālasa kartupeļi… Par nākamo gadu domājot – tas varētu būt veltījums Martuževas ļoti mīlētam Ļaudonas novada dižgaram Andrejam Eglītim. Par to - līdz nākamajam gadam varēsim padomāt, bet tagad – satiksimies Broņislavās Dzejas dienā Lubānā!



Nepalaid garām
Jaunumi
Arhīvs

Biedrība "Lubānas novada amatnieks"

Biedrība "Lubānas Puse"

 

lubanaspuse@gmail.com
Tel: +371 28395276

       +371 29404727

© 2015

Lubānas novada amatnieks

LubanasPuse