Feldmaņi Lubānai un Latvijai

11. novembris 11.00 – tūrisma centrs strauji pildās ar cilvēkiem, un interese ir liela, jo notiks pirmais pasākums ar devīzi: „Dzimis Lubānas pusē, audzis Latvijai!” Biedrība „Lubānas Puse” sadarbībā ar novada tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centru ir nolēmusi reizi mēnesī organizēt tikšanos ar cilvēkiem, kuri dzimuši Lubānas pusē, bet ar savām idejām un darbu veido bagātāku un skaistāku mūsu Latviju. Ieeja uz šiem pasākumiem ir bez maksas.

Uz pirmo tikšanos aicināti trīs brāļi Feldmaņi: Vilnis, Guntis un Ingus. Ļoti satraukušās biedrības meitenes: Lidija Mičule, Inga Zviedre, Tija Žvagina, Ilze Priedniece un Anita Dzene. Saucu viņas par meitenēm, jo viņas tik jaunas, uztraukumā pietvīkušas un skaistas, bet īstenībā - precētas sievas un mīļas māmiņas saviem bērniem, tāpēc jo vairāk gribu pateikt paldies par šo iniciatīvu, par izdomu un uzdrīkstēšanos. Cilvēku daudz – jāgādā par papildu krēsliem… Pirmajās rindās redzu Gunta klasesbiedrenes: Āriju Mūriņu, Rudīti Levāni, Anitu Pauliņu un Līgu Āboliņu (1970. gada vidusskolas izlaidums – šovasar viņiem bija salidojums). Nezinu, vai atnākuši puiši: Guntis Dzilna un Andris Kalniņš.

Pasākumu vada Lidija, kura aicina: „Atvērsim savas sirdis Lubānai un Latvijai!” Tas ir lūgums reizi mēnesī sestdienā iznākt no mājas, sētas, istabas, lai mēs būtu kopā un justos lepni par savu piederību dzimtajam novadam.

Un tad tiek dots vārds šīs dienas viesiem. Vilnis nav varējis ierasties, tāpēc jātiek ar visu galā Guntim un Ingum, un viņi sāk ar dziesmu, kurai teksta autors ir Guntis, bet mūziku radījis Ingus:

„Plūsti, valodiņ, kā Daugava plūst!”

Raugos uz dziedošajiem vīriem, un prātā man Daigas Mazvērsītes publikācija „Sestais tēvadēls”, kas ievietota žurnāla „Ievas Stāsti ” 2017. gada 16. numurā (04.08. – 17.08.). Kad biju maza meitene, Sāvienā un Ļaudonā 50. gados notika daudz kāzu un vecāki vienmēr mani ņēma sev līdzi. No vienām kāzām man prātā palikušas apsveikuma rindas: „Lai no diviem baltiem bērziem izaug bērzu birztaliņa!” Bet trūcīgajos pēckara un kolhozu laikos tik kuplas tās birztaliņas nemaz nebija: trīs bērni ģimenē jau bija daudz.

Un tagad uzaicinu domās paviesoties mājā, kuras Lubānā vairs nav! Tā ir plaša koka ēka, kas piederēja Brutāniem, atradās Brīvības ielā 11, netālu no vecās vidusskolas, un pašvaldībā bija reģistrēta kā tūristu naktsmītne jeb viesu nams ar divām brīvām istabām (uz to norādīja pie mājas piestiprināta īpaša ozollapu zīme). Lubānā šo namu dēvēja par viesnīcu „Hotel drei Rosen” – trīs rožu hoteli, jo Brutāniem bija trīs meitas: Līzbete, Zuzanna un Marianna. Līzbetes meitu Veltu apprecēja Rīgas puisis Arnolds Feldmanis, kurš, izmācījies par maiznieku, darbu atrada Liepiņa beķerejā jeb maizes ceptuvē Lubānā. Nu, lūk – Veltas un Arnolda ģimenē piedzima septiņi (!!!) bērni: seši puikas un meita Daila. Veltai bija tikai 17 gadu, kad pasaulē nāca Uldis, kurš vēlāk beidza Fizkultūras institūtu un Rīgā bija izveidojis mazu džeza orķestrīti. Otrais dēls Ivars kļuva par zobu tehniķi, vienīgā meita Daila – par telefonisti, tad nāca pasaulē Vilnis (1946.gada 12. aprīlī), Valdis, Guntis un visbeidzot – 1955. gada 7. augustā – pastarītis Ingus.

Un tagad Gunta stāsts par izcilo šķēpmetēju Vilni Feldmani: Gunti ir ļoti interesanti klausīties, jo viņš ir diplomēts žurnālists, publikas priekšā jūtas kā zivs ūdenī (daudzās uzstāšanās, muzicējot kopā ar brāļiem) un runā brīvi – bez papīra - turklāt apveltīts ar smalku humora izjūtu.

Visu interesanto stāstu atreferēt man nav iespējas laikraksta ierobežotā apjoma dēļ. Tikai jāsaka – zīdaiņa vecumā Vilnis saslima tik smagi, ka vecāki jau sāka pārdomāt zārciņa iegādi. Bet, kad puika brīnumainā kārtā izveseļojās, viņš auga tik spēcīgs, sprigans un gandrīz nevaldāms, ka vecāki saprata: vispārizglītojošā skolā ar viņu galā netiks, un nosūtīja puiku uz Limbažu arodskolu, lai mācās par celtnieku.

Savdabīgs bijis Viļņa ceļš uz Lielo Sportu. Viņa mātes Veltas brālēns Auseklis Brutāns iedvesmoja zēnus dažādām fiziskām aktivitātēm: piemēram, oļu un akmeņu mešanai pāri Aiviekstei. Auseklis pats spējis pāri upei pārsviest pusķieģeli, un arī Vilnis sāka mest arvien lielākus akmeņus. Arodskolā to darīt viņam vairs nevajadzēja, jo tur sporta nodarbībās mācīja mest šķēpu. Kamēr citi topošie celtnieki izklaidējās ar meitenēm un lētajiem vīniņiem, kautrīgais Vilnis, kuram naudas alkoholam nebija, palūdza atļauju ņemt līdzi uz kopmītnēm šķēpu. Sliktais darbs: no bibliotēkas grāmatas Vilnis izplēsa lapas, kurās izcils ukraiņu šķēpmetējs pa sekundēm skaidrojis šķēpa mešanas tehnoloģiju. Turklāt Vilnis ir kreilis. Skolā viņu atradināja no rakstīšanas ar kreiso roku, bet liela mēroga sacensībās visi ar interesi vēroja, kā šķēpu ar kreiso roku met Vilnis Feldmanis – un gandrīz vienmēr otrā vieta aiz Jāņa Lūša. Vilnis 1968. un 1972. gadā ir ieguvis PSRS čempionāta sudraba medaļu (zelts – J. Lūsim) un trīs reizes – bronzas medaļu. Trīsreiz viņš ir bijis uzvarētājs „Rīgas kausos”. Viļņa labākais rezultāts, metot vecā parauga šķēpu, - 85.34 metri. Ar šo rezultātu viņš atzīts par 6. labāko šķēpmetēju Latvijā. Un ļoti žēl, ka PSRS olimpiskā komiteja Vilni Feldmani neuzaicināja startēt Minhenes olimpiskajās spēlēs 1972. gadā, kad viņš bija savā labākajā sportiskajā formā. Minhenē J. Lūsim bija sudraba medaļa. Iespējams, Vilnim būtu bijusi bronza…

Un nu Guntim jāstāsta par sevi: „Dzimis esmu 1952. gadā un visu dzīvi esmu bijis muzikants. Ko studēt pēc Lubānas vidusskolas beigšanas? Pratu un zināju no visa kaut ko, bet īsti neko… Gāju uz žurnālistiem. Pēc Latvijas Valsts universitātes beigšanas daudzi darba gadi žurnālā „Veselība”, bet par savu labāko rakstu uzskatu interviju ar Pēteri Cimdiņu, kas tika publicēta laikrakstā „Literatūra un Māksla”, jo tā bija saruna ar ļoti erudītu un gaišu cilvēku.”

Guntis atklāj žurnālista darba ēnas puses un saka – tā ir viendienīšu padarīšana. Daudz viņš pelnījis, rakstot reklāmu tekstus, kurus lasījuši tikai šo reklāmu pasūtītāji. Bagāts Guntis nav kļuvis, arī sākot izdevējdarbību, jo izdeva to, ko gribēja izdot, nevis to, ko pirks. Pats viņš ļoti lepojas ar divām Maijas Krekles grāmatām: „Manas dzīvības saknes tevī” (2003) un „Es laikam mīlēju” (2008). Viņa vadītajā apgādā „Vērtums” 2013. gadā izdota arī Hugo Reinsona grāmata „Laika upe”. Man patika Gunta vārdi: „Lai kā mēs kritizējam šo dzīvi, bet mūsu laiks – tā ir patiesības stunda! Mēs beidzot varam teikt to, ko domājam!” Skaistu pārsteigumu Guntis šajā sestdienā bija atvedis uz Lubānu : vairākas savas grāmatas, kuras viņš dāvāja visiem, kuri to vēlējās, - gan „Laika upi”, gan ošupietes Alīdas Oses grāmatas, gan „Latviešu blēņu stāstus”.

1998. gadā viņi abi ar sievu sāka izdot nedēļas avīzi „Saskarsme”, kuru galvenokārt veidoja dažādu sieviešu vēstules un kura iznāca līdz 2012. gadam, kad iepazīšanās portāli ar pilnu jaudu darbojās internetā.

Guntis ar sieviņu izaudzinājuši piecus bērnus, un viņiem ir jau deviņi mazbērni (atceraties līdzību par birztaliņu?).

Tomēr tautā vislabāk zināmais ir Veltas un Arnolda Feldmaņu jaunākais dēls, kurš laikam gan ir arī pats kautrīgākais. Ingus sieviņa Anita saka: „Mūzika ir visa viņa dzīve.” Latvijas Valsts konservatorijas izdotajā diplomā Ingus Feldmanis ir pozicionēts kā orķestra solists, proti – mežradznieks, tomēr pats tuvākais instruments mūziķim ir ģitāra. Tagad galvenā nodarbošanās viņam ir komponēšana – dziesmu rakstīšana. Pēc pasūtījuma to darīt gandrīz nav iespējams, bet agrās rīta stundās atnāk melodija – Ingus dzird gatavu dziesmu, kuru jāsteidz pierakstīt, citādi tā aizlidos un vairs neatgriezīsies. Komponēšana Ingum ir ļoti būtisks pašizteiksmes veids. Viņš ļoti lepojas ar disku „Vēl viens laimīgs rīts”, kurš kopā ar Normundu Rutuli un „Framest” mūziķi aranžētāju Jāni Ķirsi tapis septiņu gadu ilgā periodā un izdots šogad apgādā „Mikrofona ieraksti”: tajā ir 12 Ingus Feldmaņa dziesmas, un gandrīz visām viņš pats ir arī teksta autors.

Tikšanās tuvojas beigām – un abi brāļi kopā ar visu zāli sāk Ingus dziesmu ar Gunta vārdiem: „Šodien ir brīnišķa diena..”

Lidija vēl uzdod abiem brāļiem jautājumu: kas jūs iedvesmojis tam, ko darāt? Guntis atbild: mūzikā – vecākais brālis Uldis, bet interesi par garīgām vērtībām manī modināja skolotājs Gunārs Lasis. Ingus atbilde ir īsa: „Šobrīd mani visvairāk iedvesmo komunālie maksājumi…”

Viesiem tiek pasniegtas dāvanas, bet finālā, protams, pasākuma kopkoris – Elgas Īgenbergas un Jāņa Gavara „Pie Aiviekstes”, tad ziedi, autogrāfi, personiski jautājumi, mīļa un burzīga kņada.

Atvadoties Ingus Feldmanis sauc: „Urā! Tas ir noticis!”

Statistikai – ieradās 61 apmeklētājs.

Uz redzēšanos nākamajā tikšanās reizē 9. decembrī, kad būsim kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras docenti Rudīti Koku!



Nepalaid garām
Jaunumi
Arhīvs

Biedrība "Lubānas novada amatnieks"

Biedrība "Lubānas Puse"

 

lubanaspuse@gmail.com
Tel: +371 28395276

       +371 29404727

© 2015

Lubānas novada amatnieks

LubanasPuse