Māsas Kokas Lubānai un Latvijai

9. decembris 11.00 – otrā tikšanās, kuru rīko biedrība „Lubānas Puse” sadarbībā ar Lubānas novada tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centru. Šoreiz uzmanības centrā sievietes – divas māsas no Koku ģimenes. Meitenes augušas Ošupē, bet skolā gājušas Lubānā.

Iepazīsimies! Rudīte Koka – Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras docente, kas lasa lekcijas un vada nodarbības trijās fakultātēs: gan Medicīnas, gan Zobārstniecības, gan Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes studentiem. 2007. gada pavasara semestrī Rudīte docēja četrus studiju kursus: „Cilvēka molekulārā bioloģija”, „Bioloģija”, izvēles kursu „Ārstniecības augi un to izmantošana”, kā arī „Molekulārā bioloģija”. Slodze liela, darba ļoti daudz. Un liels pārsteigums Rudītei bija tas, ka viņa studentu balsojumā ieguva nosaukumu „Gada pasniedzēja 2017”, jo šai nominācijai bija izvirzīti 45 mācībspēki.

Rudīte saka: „Man bieži jautā – kā tu tiec galā ar mūsdienu jauniešiem? Bet man nekad nav bijis disciplīnas problēmu vai konfliktu ne ar skolēniem, ne ar studentiem, jo vienmēr pret viņiem esmu izturējusies ar cieņu. Un to mācījos no saviem skolotājiem Lubānas vidusskolā.”

Rudīte teic paldies klases audzinātājai Maijai Krustai, kura centās savos skolēnos veidot izpratni par to, ko nozīmē darboties komandā – un tieši šī prasme mūsdienās ir ļoti būtiska ceļā uz panākumiem. Mīļi priekšmeti Rudītei bija latviešu un krievu literatūra. Par mīlestību uz deju paldies Andrim Ezeriņam! Skolotāja Evalda mācīja lasīt avīzes. Nopietnas prasības bija sportā ( Olga un Ansis Dekšņi): nevienai meitenei pat prātā nenāca, ka varētu atteikties slēpot vai slidot. Skaisti bija ledus karnevāli! Jau 1981. gadā Lubānā notika ģimeņu sacensības.

Pēc Lubānas vidusskolas beigšanas Rudīte iestājās Daugavpils Universitātē, kur studēja bioloģiju un ķīmiju, vēlāk arī mājturību. Viņa klausītājiem iedod savu Lubānas skolas gadu mājturības burtnīcu (šo priekšmetu mācīja Olga Deksne), un mums ir prieks par rūpīgi pildītajiem darbiņiem – nevienā ne miņas no paviršības, viss uzdotais paveikts līdz galam. Par darba tikumu Rudīte saka paldies saviem vecākiem. Universitāti meitene beidza ar izcilību, jo viņu šajā augstskolā viss interesēja.

Tad Rudīte stāsta par darba gadiem Siguldas valsts ģimnāzijā – klasē 32 skolēni. Tieši Siguldas posmā viņa sekoja savai iekšējai prasībai un iestājās doktorantūrā – tas paņēma piecus gadus no dzīves. Šajā laikā netika izlasīta neviena daiļliteratūras grāmata, bija jāstudē zinātniskās publikācijas un jāraksta pašai. Disertācijas tēma – „Pašvērtējums mācību procesā”.

Ģimnāzijā Rudīte strādāja deviņus gadus un 2006.gadā saņēma balvu „Siguldas gada cilvēks izglītībā”. Šajā laikā skolotāja sarakstīja grāmatu, kura kļuva par ļoti vērtīgu atbalstu simtiem Latvijas skolotāju: apgāds „RaKa” sērijā „Pedagoģiskā bibliotēka” 2005. gadā izdeva viņas sagatavoto metodisko līdzekli „Skolēna zinātniski pētnieciskā darbība”. Tā kā arī Lubānas vidusskolas skolēniem gan pamatskolā, gan vidusskolā ir jāveic pētnieciskais darbs, mums, skolotājiem, šī grāmata bija ļoti vajadzīga – nelaidām to no rokām ārā, glabājām kā acuraugu, jo tā vienkāršos vārdos skaidri un uzskatāmi, soli pa solim mācīja, kā šo darbu veikt, noformēt un aizstāvēt. Grāmatu apgāds atkārtoti izdeva 2011.gadā.

Tad Rudīti uzrunāja Stradiņa universitāte, kur viņa strādā jau deviņus gadus. Par īstu izaicinājumu kļuva uzdevums – sagatavot plānu un programmu izvēles kursam „Ārstniecības augi un to izmantošana”. Rudīte jau kopš bērnības pazīst augus un vāc tos no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Viņa parāda apliecību, ko 8. klasē izsniegusi skolas komjaunatnes komiteja par pirmo vietu ārstniecības augu vākšanas konkursā (4.5 kg).

Šis kurss īsā laikā guva lielu popularitāti, un to izvēlas gan Latvijas, gan ārvalstu studenti, kuru skaits Stradiņa universitātē ir 45%. Interesanti (diemžēl nepajautāju): kādā valodā Rudīte komunicē ar viņiem, droši vien bija jāiemācās docēt angļu valodā. Man ļoti interesants likās Rudītes meklējumu ceļš, risinot problēmu: kā panākt, lai studenti viņas kursu apgūtu patiešām ļoti labi. Un atbilde ir – pēc iespējas likt viņiem darboties praktiski. Rudītes studenti rīkojas visdažādākajos veidos: ar destilācijas aparātu iegūst eikaliptu eļļu, gatavo nātru ziepes, nātru krēmu, nātru skrubi, vāra sīrupus u.tml. – pat atvēra Ziemassvētku darbnīcu, kur gatavoja dāvanām kosmētiskos līdzekļus no ārstniecības augiem.

Šogad Rudīte uzstājās zinātniskā konferencē Vīnē, kur bija jālasa referāts un jāatbild uz jautājumiem angļu valodā – arī to viņa paveica.

Tagad iepazīsimies ar otru māsu – Sarmīte Stalta (ieprecējusies slaveno lībiešu ģimenē). Sarmīte strādā starptautiskā firmā un ne reizi vien saņēmusi uzaicinājumus strādāt ārzemēs. Tomēr palikusi Latvijā – tur, kur ģimene, kur dzimtā puse un vecāku mājas. Sarmīte audzina trīs bērnus ar dumpiniecisku garu un paspēj visu, bet viņas dvēselē ir pasaules iepazīšanas vēlme un Sarmīte ceļo.

Domāju, ka daudziem lubāniešiem īsts atklājums bija viņas stāsts par svētceļojumu uz Santjago de Kompostelu – uz katedrāli Spānijā, kur glabājas svētā Jēkaba pīšļi. Svētais Jēkabs mira Jeruzalemē, bet viņa pīšļi tika nogādāti uz Spānijas ziemeļrietumos esošo autonomās komūnas Galisijas galvaspilsētu, kur 11. gadsimtā sāka būvēt katedrāli. Sudraba šķirstā zem tās galvenā altāra glabājas svētā Jēkaba mirstīgās atliekas. Santjago de Kompostela ir trešais svarīgākais kristiešu svētceļojuma galapunkts (pirmais – Jeruzaleme, otrais – Roma). Bet šajā ceļojumā dodas cilvēki no visas pasaules ar dažādu reliģisko piederību, un ceļš uz Santjago de Kompostelu var sākties no jebkuras vietas pasaulē, tikai Spānijā ceļinieku gaida rūpīgi izstrādātu maršrutu tīkls un infrastruktūra (piemēram, alberges jeb ceļotāju hosteļi, dažādas norādes u. tml.).

Aptuvenais iešanas ilgums dienā – 8 stundas, noietā ceļa garums vienā dienā – 25 km. Visa manta mugursomā. Vajadzīga svētceļotāja pase, kuras saņemšanas vietu ceļotāji meklē internetā. Lai saņemtu sertifikātu par svētceļojuma veikšanu, kājām jānoiet vismaz 100 km, ar velosipēdu – 200 km. Sarmīte veica divus posmus divos dažādos ceļos (vienā 310 km, otrā 280 km) un ievēroja, ka apmēram puse no gājējiem ir vecāki par 50 gadiem. Šie ceļi ved pa Spānijas nekurieni, un pārsteidz spāņu labestīgā attieksme pret ceļiniekiem un vēlme palīdzēt viņiem! Kāda sieviete bija pazaudējusi mobilo telefonu – viss ciems to meklēja un arī atrada!

Būtībā šis ceļš, kuru daudzi veic vienatnē, ir meditācijas veids – tas ir ceļš pie sevis, un pārdomas tā laikā palīdz tikt galā ar problēmām, kuras radušās, skrienot kā vāverei ritenī. Tā ir cīņa ar sevi, ar savu nespēku, veselības problēmām (Sarmītei radīja bažas sāpes ceļa locītavā), bet reizē tā ir iespēja satikt tik daudzus brīnišķīgus cilvēkus. Latvietis gan šajā ceļojumā ir reta parādība un tāpēc rada tik lielu interesi par sevi. Jēkaba ceļu (camino de Santiago), piemēram, ir pievarējis arī lubānietis Atis Plūme. Viņa interese par to sākās, lasot Hapes Kerkelinga brīnišķīgo grāmatu „Kādu laiku būšu prom”. Bibliotēkā var palūgt Zaigas Ābeles grāmatu „Mans ceļš”. Brazīlietis Paulu Koelju kļuva par rakstnieku un radīja savu pirmo romānu – „Burvja piezīmes” - tieši pēc gājiena pa Jēkaba ceļu 1986. gadā (latviski tulkojis Edvīns Raups). Tā kā nevar ne izstāstīt visu, ko stāstīja Sarmīte, ne parādīt viņas uzņemtos foto, iesaku – palasiet šīs grāmatas vai ejiet paši!

Pašā interesantākajā tikšanās vietā atskanēja varens rībiens un parādījās Ziemassvētku vecītis, kurš nejuta nekādu žēlumu pret samulsušajām viešņām un lika viņām runāt dzejolīšus. Tiesa gan – arī dāvanas tika dalītas.

Ko piebilst vēl? To, ka sapratām, cik šajās trauslajās sievietēs daudz spēka. Prieks par to, ka viņas atsaucas dzimtās puses aicinājumam. Bioloģijas skolotāja Maruta Loseva ir pateicīga Rudītei par dāvinājumu savai skolai – spēli par augu morfoloģiju, kas joprojām skolēnos rada lielu interesi. Prātā palika pasākuma vadītājas Lidijas Mičules vārdi: „Tie, kuri strādā ar bērniem, ir Dieva izredzētie.”

Tikšanās beidzās salsas ritmos, jo Rudīte savu ikdienu iekrāso ar šīs dejas nodarbībām un ierādīja tās soļus arī lubāniešiem. Tā ir partnerdeja, kuru var dejot gan jaunībā, gan sirmā vecumā, un var dejot arī aplī.

Šīs tikšanās, kuras rīko biedrība „Lubānas Puse”, manuprāt, ir mums ļoti vajadzīgas – tās paver logu uz pasauli. Turklāt sirsnīgā gaisotne mūs tuvina vienu otram (paldies par skaistajām, violetajām svecēm Adventes vainagā!). Reizē esam ļoti lepni par mūsējiem, kuri tik daudz paveikuši.



Nepalaid garām
Jaunumi