Būt drosmīgam un izvēlēties darīt to, kas patīk vislabāk!

Ir 2018.gada 14.jūlijs. 9.tikšanās. Ar tulku un tulkotāju, lietuviešu valodas un kultūras mīļotāju Ievu Rozentāli. Lubānas puses iedzīvotājiem gan vairāk atmiņā ir viņas mamma -vēstures skolotāja Anna Žvagiņa un šodien publiski pazīstama Ievas meita - dziedātāja Elza Rozentāle.

Kopš 1978.gada, kad Ieva pabeidza Lubānas vidusskolu, maz ir sastopama Lubānā. Viņu vairāk starp ilgākiem vai īsākiem darba braucieniem var sastapt "Brākalēs", kas omulīgi noslēpušās aiz Visagala kapsētas, kur savas pēdējās mūža mājas atraduši vismaz trīs ceturtdaļas no Ievas priekštečiem. Dzīve Rīgā sākās ar studiju gadu juristos. Pēc tam ģimenes un apkārtējo izpratnē tika pieņemts nepopulārs lēmums mainīt studiju virzienu uz Latvijas Universitātes Baltu filoloģijas fakultāti, kas Ievasprāt, ir bijis viņas drosmīgākais un izšķirošais lēmums dzīvē. Savu izvēli par labu lietuviešu valodai tulkotāja saista ar tēta Ulda teicienu: vislabākais ir būt par jātnieku flotē un par matrozi kavalērijā. Angļu, krievu vai vācu valodu apgūt izvēlas vairums, bet mūsu kaimiņu valodu tikai retais. Tā nu sanāca, ka pie sirds vairāk gāja lietuviešu valoda, kura tika studēta arī maģistrantūrā, un tikai laiku nodzīvojot pašā Lietuvā, tā tika dziļāk izprasta un no sirds iemīļota. Paralēli četru bērnu audzināšanai, par spīti pārmaiņu laikiem un darba apjomam laukos, Ieva pamanījās divus gadus nostrādāt par pasniedzēju Viļņas universitātē. Par laimi, uz Viļņu bieži brauca arī tirgotāji, kas atviegloja turp un atpakaļ nokļūšanu. Tad tika piedāvāts darbs Lietuvas vēstniecībā Latvijā. Kā Ieva saka: strādāju Lietuvas vēstniecībā par latvieti desmit gadus. Darbu vēstniecībā turpināja līdz saprata, ka lielās darba pieredzes dēļ straujā tempā pieaug arī atbildības lauks un darba slodze. No pārticību un stabilus ienākumus vienmēr sološā darba aizgājusi, Ieva nodibināja savu uzņēmumu. Arī šis lēmums bija pārdrošs, jo valsti bija pārņēmusi krīze. Savu darbu Ieva raksturo kā ļoti interesantu, ķimerīgu, un darbiem nekad neesot galā. Lielākoties gan sanāk tulkot juridiskos tekstus, tas kā sveiciens no pirmās profesijas izvēles, bet tas Ievai patīk. Darbības spektrs aptver lietuviešu valodas tulkošanu gan cietumniekiem, gan valstu prezidentu tikšanās laikā. Būtībā tulkam nekad nav garlaicīgi. Gadās, ka tulkots tiek tik automātiski, ka var sajaukt valodas, kurā runā, reizēm pat sākts runāt tajā pašā tulkojamā valodā, bet ar saviem vārdiem. Gadās glābt dažādu tehnisko kļūmju dēļ prezidentu runu, kad sapratusi, ka vienīgais strādājošais mikrofons ir pašai. Tomēr ir tēmas, kuras nav saskaņā ar Ievas sirdsapziņu un tās ir: medības, azartspēles, lētie kredīti, svara nomešana vai kādu cita uzmācīga informācija. Uz vaicājumu pēc viedokļa par mūsu valsts un Lubānas puses tālāko attīstību un izaugsmi, Ieva atbild: mums ir pirmām kārtām jārūpējas, lai būtu pašiem labi un pašu acīs skaisti, tad arī citi pamanīs un gribēs piedzīvot, izbaudīt un apskatīt to, ko mēs esam paveikuši. Re, kā itāļi! Vai viņi dzīvo dēļ tūristiem? Nē, viņi bauda dzīvi un iebraucēju acīs tas ir apskates vērts! Un varbūt tas arī izklausās kā zaimošana, bet, Ievasprāt, neesam mēs pārāki par citām tautām. Kaut vai piemēram, mūsu valoda- tā ir krietni vienkāršota lietuviešu valoda, no kuras ir atmestas apgrūtinošas skaņas, kā arī esam aizmirsuši, ka Lietuva kā valsts izveidojās jau 13.gadsimtā un lietuvieši šogad ir atzīmējuši karaļa Mindauga kronēšanas 765.gadskārtu.

Pasaule ir kļuvusi maza Ievas acīs. No rīta pamosties mājās un dzer kafiju vienā naktskreklā un mājas čībās, bet pēc pēcpusdienā ej vienā solī ar lielu valstu prezidentiem Hāgā vai kādā citā lielā pilsētā. Un nekad nav iespējams no rīta prognozēt, ar ko beigsies diena- ar tekstu par cūku zarnu tīrīšanu vai prezidenta runu.


2018.gada 18.augustā tiekamies atkal. Agris Galvanovskis ir mūsu desmitais cikla "Dzimis Lubānas pusē, audzis Latvijai" viesis. Basketbolists, treneris. Pašlaik dzīvo Rīgā. Neticami, ka viņš Lubānā ir dzīvojis tikai līdz 7.klasei.

Bērnības takas ir Oskara Kalpaka ielas apkaime, arī Aiviekstes ielā pie vecvecākiem. Biežs viesis bijis pie Gruzīšiem un Paulovičiem. Sava garā auguma dēļ tika pamanīts jau trešajā klasē. Un, kā pats uzskata, fizisko formu trenēja pagalma nodarbēs- traucoties ar velosipēdu, iestumjot simtiem reižu mopēdu, skrienot un dauzoties kopā ar citiem bērniem. Tolaik pirmie sasniegumi bija sešcīņā Madonas rajona spartakiādē. Rezultāti kopvērtējumā bija ļoti labi, neskatoties uz to, ka Agris baidījās un neprata lēkt ar kārti, kādēļ šī disciplīna pat netika izpildīta. Tālāk jau Latvijas mēroga sacensības, kur sākumā šķita, nē, nebrauks, bet pat bez visas augstlēkšanas, ieguvums- bronzas medaļa. Pirmais treneris- sporta skolotājs Jānis Peilāns.

Savu pirmo trijnieku nācies saņemt latviešu valodā, kad par skolotāju Lubānas vidusskolā sāka strādāt Aija Portnova (tagad Andersone). Tomēr gramatika, valodas zināšanas un skaņu "e" un "ē" pareiza izruna lieti noderēja, kad jau 7.klasē pēc skaistām uzvarām basketbolā viņu uz Rīgu mācīties slavenajā 47.vidusskolā pasauca Tālivaldis Pētersons. Tā bija sporta internātskola, kur mācījās bērni no visas republikas. Mamma raudāja, bet tētis saka- jābrauc. Nebija viegli. Rītos citi bērni saldi gulēja, bet Agris jau cēlās, lai skrietu rīta krosu vai piedalītos treniņā. Toties spēlējot basketbolu tika izbraukāta teju visa Padomju Savienība. Labā atmiņā spēle 8.klasē Sočos. Pirmā spēle ar gruzīniem. Viņi visi puikas augumā 1.92 līdz 1.93, bet pretinieku komandas spēlētāji dižojās jau ar augumu 2.10 metri un bārdu. Kā vēlāk atklājās, tad notikusi krāpšanās. Lai tiktu pie pārākiem rezultātiem, vecākiem gruzīnu puišiem tika samainītas pases un viņi kļuva “trīs gadus jaunāki”.

Agris labprāt atceras laiku, kad par viņa basketbola treneri kļuva degsmes pilnais Vilis Krištopans. Viņš prata izveidot no puišiem meistarīgus spēlētājus. Un drīz jau Agris spēlēja plecu pie pleca ar VEF basketbola slavenībām- Jēkabsonu, Muižnieku. Taču līdz tam bija gan domstarpības ģērbtuvēs, gan pagāja nedēļas, līdz vispār tiec bumbu mest pa grozu. Esot VEF meistarkomandas sastāvā, pirms tam gan izejot cauri sarežģījumiem ar dokumentu kārtošanu (tā kā uz skolotājas jautājumu par iestāšanās komjaunatnē nozīmīgumu atbildēja, ka tas nepieciešams, lai nokļūtu ārzemēs), bija iespēja nokļūt Rietumvācijā, kur Agris piedzīvoja kultūršoku. Cits dzīves līmenis, bet reizē arī radās vēlme dzīvot labāk. Komanda uzvarēja visas astoņas spēles pret 2.15m-2.20m gariem spēlētājiem. Jāpiebilst, ka Agris ir 1.95m garš. Liela bija vilšanās, kad ar pirmo piegājienu, pat ņemot vērā lielo pieredzi un sasniegumus sportā, Agris netika Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Viņu garā auguma dēļ "iegāza"...vingrošana. Ja basketbolā garas rokas un kājas ir priekšrocība, tad pievelkoties pie stieņa priekšrocība zūd. Pēc 2 gadiem gan bija citi vērtēšanas kritēriji un savu mērķi tomēr Agris sasniedz, lai gan ar šodienas prātu saprot, ka augstskola sagatavo sporta skolotājus, nevis trenerus. Studiju laiks paiet saspringti, jo ir gan jāspēlē vispirms VEF Rīga, tad ASK Rīga komandās, gan jākārto visi eksāmeni institūtā. Pabeidzis studijas, Agris dzīvo Krusta Baznīcas ielas kazarmās. Vieta ir izdevīga, jo ir pašā Rīgas sirdī, tomēr vienā brīdī sāk tvarstīt tos, kam ir pilngadība un kuri nav devušies armijā, un, trenera mudināts, sakravājis čemodānus, jaunietis atgriežas dzimtajā Lubānā pie vecākiem. Šajā dzīves posmā pusgada laikā tiek izspēlēti un uzvarēti visi rajona čempionāti basketbolā. Spēka ir tik daudz, ka var vienā mierā ātrā tempā atpeldēt no Lubānas peldētavas Krastā ielas galā līdz peldētavai Zaķu vecainē, pie tam ir gribasspēks katru dienu iet uz Lubānas vidusskolas sporta zāli un trenēties. Un beidzot pēc Agra ar tolaik slavenās markas "Žiguļi" automašīnu atbrauc treneris Krauliņš, jo ir vajadzīgi spēlētāji komandai "Princips". Tad Agris spēlē komandā "Bonus", līdz brīdim, kad bankrotēja "Banka Baltija" un klubs zaudē savus finanšu resursus. Tad "Metropole". Bet tur bieži jāsēž rezervistos un viņš atsakās no četrreiz lielākas algas par labu aktīvai būšanai uz laukumā. Tuvāk mājām -"Gulbenes bukos". Lai nopelnītu pienācīgu atalgojumu, iesāka Madonā trenēt jaunos basketbolistus. Likās, kas tad tur- nieks, bet tad saprata, ka būdams profesionāls basketbolists tomēr maz saprot no trenera darba. Un ir jāapgūst jaunas prasmes un pacietība. Gulbenes komandā Agris vienlaicīgi gan pats spēlēja, kļūstot tobrīd par rezultatīvāko Latvijas basketbolistu, gan arī pats bija treneris, izcīnot augsto 3.vietu Latvijas basketbola līgā jau otrajā sezonā. Te arī kāds ļoti zīmīgs notikums, laikā, kad Agris saprata, ka būt par treneri un spēlētāju vienlaikus ir pārlieku grūti, viņa iniciatīva bija piesaistīt Gulbenes Bukiem kā treneri kādreizējo izcilo basketbolistu un treneri Maigoni Valdmani, kas ņemot vērā ļoti slikto finansiālo stāvokli, tolaik strādāja auto stāvlaukuma par sargu. Ar Maigoni Valdmani kā treneri tika piedzīvotas daudzas komandas uzvaras, arī 1999.gadā Rojā, kad pēc gulbeniešu uzvaras komandu treneri viens otram paspieda rokas un, prom ejot, Maigonis Valdmanis turpat sporta zālē arī saļima. Smagas 30 minūtes, gaidot ātro palīdzību, kas nespēja neko glābt, bet vēlāk šķita, ka tā ir bijusi lieliska likteņa spēle- pēdējā mūža gadā izcilam basketbolistam un trenerim atkal atgriezties basketbola laukumā un tur uz mūžiem arī palikt.

Agra lielais darbs Gulbenes Bukos tika pamanīts un viņu aicināja būt par trenera asistentu Ventspils komandai. Pēc diviem gadiem Agris jau bija galvenais treneris un viņa trenētā komanda 2009.gadā kļuva par Latvijas čempioniem. Tad atkal divi gadi Liepājā un darbs ar Liepājas Lauvas basketbolistiem. Savukārt, 2012.gadā viņš kļuva par Ukrainas komandas MBC Mykolaiv galveno treneri, līdz 2014.gadam, kad tur sākās karadarbība. Šobrīd U-20 grupas jaunieši var lepoties ar medaļām mūsu novadnieka vadībā, un par to arī nebūtu jābrīnās, jo basketbols ir gan Agra darbs, gan arī hobijs, nekam citam laika īpaši nepaliek. Bet basketbols vēl aizvien ļoti patīk, no sirds patīk. Pats gan savām divām meitām basketbolistu karjeras nenovēl, vien saka, ka pareizi mest grozā un driblēt abas māk, bet meiteņu basketbols tagad kļuvis pārlieku vīrišķīgs, lai vēlētos tajā virzīt savas meitas. Ar uzmundrinājumu skatās uz turpat zālē esošo māsas dēlu un saka, ka šis puisis gan ir tas, ko var trenēt un mācīt basketbolista gaitām. Agris noliedza mītus, ka regulāra un apzināta stiepšanās palīdz kļūt par pāris centimetriem garākam, bet tas gan esot zinātniski pierādīts- ka bērnu augšana ir cieši saistīta ar vienkāršu lēkāšanu tajā posmā, kad bērns aug. Ja jaunietis augšanas vecumā regulāri trenējas basketbolā, kad ļoti bieži nākas palēkties, viņš vidēji būs par 7 cm garāks nekā tad, ja to nedarītu. Agris savā sarunā visiem klātesošajiem spilgti ieskicē, ja kāda lieta aizrauj un padodas, tad tā ir jādara no sirds un jābūt nevis aktīvam malā stāvētājam, bet darītājam.

Ja nāk jauna iespēja, neatsaki, bet izmanto, jo tas var būt kāds jauns un lielisks ceļa posms Tavā dzīvē!


Nepalaid garām
Jaunumi
Arhīvs

Biedrība "Lubānas novada amatnieks"

Biedrība "Lubānas Puse"

 

lubanaspuse@gmail.com
Tel: +371 28395276

       +371 29404727

© 2015

Lubānas novada amatnieks

LubanasPuse