Oda tēvam Miķelim septiņās atbildēs

Lubāna no apdzīvotas vietas, miesta, ciema, pilsētciemata 1992.gadā kļuva par pilsētu. Tur nopelni kādreizējam Lubānas pilsētas domes priekšsēdētājam Miķelim Gruzītim (1940-2019). Tikko esam nosvinējuši Lubānas pilsētas 30 gadu pastāvēšanas svētkus un lasījuši Agneses Stērninieces odu Lubānai. Janvārī, skolas programmas ievaros 7.klases skolniece Elza veidoja darbu par Miķeli Gruzīti. Viena no darba sadaļām intervija ar Miķeļa Gruzīša meitu Lailu Ozoliņu. Intervija izdevās sirsnīga un jauka, varētu teikt - oda tēvam. Ļoti gribējās padalīties ar to, lasām!


Kādas ir pirmās spilgtākās atmiņas par tēti?

Pirmā atmiņa ir motocikls – es sēžu uz motocikla bākas (zilā krāsā) un tētis ir man aiz muguras – tā ir drošība un kustība. Man ļoti patika ar tēti kopā braukt gan ar motociklu, gan ar mašīnu, gan ar motorlaivu, arī ar traktoru, ja vajadzēja. Mazu tētis mani ņēma līdz uz darbu, kad strādāja Kusā. Viņš mani 13 gados piesēdināja auto stūres. Man ļoti patīk braukt ar mašīnu. Vidusskolas gados patika braukt ar tēta sporta velosipēdu. Priecājos, ka viņš to ļāva.

Dziedāšana – visspilgtāk man palicis atmiņā radu ballītēs, dzimšanas dienās, tētis pie galda dziedāja. Mana mīļākā dziesma toreiz bijz Raimonda Paula dziesma Pastaliņu ģimene ar Jāņa Petera vārdiem. Neatceros, ka citi dziedātu, bet tikai tētis. Viņš bija solists. Mani sauc Laila pateicoties tētim, jo kad piedzimu, viņš visu Lubānu esot piedziedājis ar Toma Džona dziesmu Di Laila.

Bieži es tētim sēdēju klēpī. Māsa Jolanta saka, ka es ļoti daudz atceroties tieši no bērnības. Man šķiet, tētis daudz mani ņēma klēpī. Skatījos hokeju tētim klēpī, jo hokeja starplaikos rādīja multenes (Nu pagaidi tikai). Ballītēs, kad tētis dziedāja, biju klēpī. Kad mamma ar tēti dejoja, es biju tētim uz rokas klēpī. Es to atceros. Tās sajūtas – drošība un spēks.

Tētis visu prata. Man šķiet, ka viņam padevās visi darbi – krāsnis pat pats pārmūrēja. Ja kaut ko pagrabā laboja vai meistaroja, man bija jāpadod nagliņas vai skrūvītes. Tētis bija mednieks. Kādreiz mednieki paši patronas lādēja ar skrotīm vai renkuļiem, Man ļāva tētis to palīdzēt darīt.


Vai tētis mēdza kādus darba jautājumus pārrunāt mājās, prasīja kādu padomu?

Jā, tētis mēdza pārrunāt ar mammu darba jautājumus. Mamma bija tā, kura bieži vien lika tētim paskatīties uz lietām vai jautājumiem no citas puses. Nezinu, vai tas ietekmēja viņa lēmumus, bet reizēm tas noteikti noderēja.


Kas tētim viņa darbā pašvaldībā šķita visgrūtāk?

Cīņa ar “stulbumu”. Viņam bija ļoti grūti strādāt ar šauri domājošiem cilvēkiem. Ar tādiem, kurus var nosaukt par pašlabuma meklētājiem. Tētis strādāja domājot par cilvēkiem, to labklājību. Tā kā viņš prata visus darbus, tad bieži pats laboja ūdensvadus, līdz kanalizācijas akās. Viņš bija labs virpotājs jaunībā, tāpēc visās cauruļu lietās labi orientējās. Viņam vieglāk bija pašam izdarīt, nekā kādam skaidrot kā jādara. Visiem viedokļiem bija jābūt pamatotiem. Ja kāds bija pret tēta viedokli, bija jābūt labākam pamatotam priekšlikumam.


Kāds bija tēta vislielākais hobijs, varbūt bija kāds kopā ar ģimeni?

Medības bija hobijs numur viens. Jaunībā viņam patika makšķerēt un nodarboties ar vieglatlētiku – atceros, kā gājām uz smilšainu laukumu, kur tētis meta šķēpu, grūda lodi. Viņam patika slēpot. Mednieku biatlons bija neatņemama ziemas aizraušanās. Man patika tie “veči”, kuri slēpo kā traki un šauj pa kustīgo mērķi. Vienmēr uz šīm sacensībām mani ņēma līdz.

Vienu brīdi tētim patika filmēt. Ir saglabājušas 8 mm filmas. Viņam patika arī fotografēt.

Lielākais viņa hobijs pēdējos gados bija saimniekošana Lettēs. Galvenais, lai lauki sakopti, tas nekas, ka tur nekas neizaug, bet …..

Dziesmošana – tas nav īsts vārds, bet tā īsti nebija komponēšana vai dzejas rakstīšana. Gan melodija, gan vārdi atnāca pie viņa. Vai tas ir hobijs, vai kas no Dieva dots?


Vai bija kāds paveiktais darbs, ar kuru viņš īpaši lepojās?

Viņš lepojās ar Lubānu – asfaltētajām ielām, savilktajiem ūdensvadiem, kanalizācijas tīkliem, uzcelto bērnudārzu, atjaunoto tiltu, ar pašdarbības kolektīviem – piedalījās visos Dziesmu un deju svētku gājienos Rīgā. Neatceros, ka tētis būtu lepojies ar maniem vai māsas sasniegumiem, bet par brāli Rolandu viņš vienmēr bija lepns – visvairāk man šķita LLU izlaidumā.


Vai tētim bija kāds dzīves teiciens, kuru ļoti bieži lietoja vai kāds novēlējums, ko teica citiem?

Man atmiņā palikuši spilgtākie:

Kamēr dziedu – dzīvoju! Tas bija pēdējo gadu moto.

Glups putns, glupa dziesma.

Nekustini sūdu – smirdēs.


Kurš ģimenē ir rakstura ziņā vislīdzīgākais tētim un pārmantojis viņa īpašības?

Katram no mums ir kas ticis. Es esmu mantojusi ziedošanos cilvēkiem, sabiedrībai, mazliet varbūt arī loģisko prātu, līderības iezīmes.

Brālis Rolands mantojis precizitāti, zemes, darba mīlestību, mazliet ietiepību, loģiku.

Māsa Jolanta - gudro galvu, loģisko domāšanu, runas spējas.



Miķelis Gruzītis kādā pārdomu brīdī darbā Lubānas pilsētas domē.



Nepalaid garām
Jaunumi
Arhīvs